un dažiem glāziem. Kaķis, ar pelēku-zaļu kaili, 001 Čukstoši balts pie galds un skatījās uz mūs ar tām brīnumainām acīm – nevis vienkārša zelta, bet dinamiska, spīdīga, kā šampanieša putekļi, kas uzlido pa debesīm.
Mēs nolēmām dot viņam mazliet kaķu ēdienu, un kad tas sāka ēst, acīs kļuva vēl spīdīgākas, kā ja šampanieša zelta krāsa ir nonācis tajā, kur dzīvo viņa sirds. Vakars kļuva vēl mīkstāks – debess kļuva tumšāka, bet kaķa acis turpināja spīdēt, kā mazas zvaigznes uz zemes.
Kad mēs jābija iet, kaķis palika pie galds, bet tās acis joprojām atgādināja mums par šampanieša zelta krāsu – par mieru, brīnumiem un vienkāršām, bet tik skaistām dienas beigu stundām.025 Kaķa acs šampanieša zelta krāsā
2026-09-16 13:02:22
025 Kaķa acs šampanieša zelta krāsā
Vakara debessā zvaigznes sāka spīdēt, kad mēs satikām to – kaķi ar acīm, kas glāba šampanieša zelta krāsu, kā ja uz tām ir uzlīmēts saules saule. Tā bija pie Rīgas Doma bazara, kur vecais viesnīcas ārpusē stāvēja galds ar atvērtu šampaniešu 025 Kaķa acs šampanieša zelta krāsā un dažiem glāziem. Kaķis, ar pelēku-zaļu kaili, 001 Čukstoši balts pie galds un skatījās uz mūs ar tām brīnumainām acīm – nevis vienkārša zelta, bet dinamiska, spīdīga, kā šampanieša putekļi, kas uzlido pa debesīm.
Mēs nolēmām dot viņam mazliet kaķu ēdienu, un kad tas sāka ēst, acīs kļuva vēl spīdīgākas, kā ja šampanieša zelta krāsa ir nonācis tajā, kur dzīvo viņa sirds. Vakars kļuva vēl mīkstāks – debess kļuva tumšāka, bet kaķa acis turpināja spīdēt, kā mazas zvaigznes uz zemes.
Kad mēs jābija iet, kaķis palika pie galds, bet tās acis joprojām atgādināja mums par šampanieša zelta krāsu – par mieru, brīnumiem un vienkāršām, bet tik skaistām dienas beigu stundām.
un dažiem glāziem. Kaķis, ar pelēku-zaļu kaili, 001 Čukstoši balts pie galds un skatījās uz mūs ar tām brīnumainām acīm – nevis vienkārša zelta, bet dinamiska, spīdīga, kā šampanieša putekļi, kas uzlido pa debesīm.
Mēs nolēmām dot viņam mazliet kaķu ēdienu, un kad tas sāka ēst, acīs kļuva vēl spīdīgākas, kā ja šampanieša zelta krāsa ir nonācis tajā, kur dzīvo viņa sirds. Vakars kļuva vēl mīkstāks – debess kļuva tumšāka, bet kaķa acis turpināja spīdēt, kā mazas zvaigznes uz zemes.
Kad mēs jābija iet, kaķis palika pie galds, bet tās acis joprojām atgādināja mums par šampanieša zelta krāsu – par mieru, brīnumiem un vienkāršām, bet tik skaistām dienas beigu stundām.
Komentārs